Šajā emuāra ierakstā mēs soli pa solim aplūkosim globālās sasilšanas koncepciju, tās cēloņus, dažādās ietekmes un pašlaik meklētos risinājumus.
Šī gada martā vidējā temperatūra Dienvidkorejā bija ievērojami augstāka nekā parasti, padarot to par vienu no siltākajiem martiem vēsturē. Šī parādība nav raksturīga tikai Dienvidkorejai. Pēdējo desmitgažu laikā vidējā globālā temperatūra ir nepārtraukti pieaugusi, un Pasaules Meteoroloģijas organizācija (PMO) un Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) prognozē, ka temperatūra turpinās paaugstināties, ja vien cilvēku radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas netiks pietiekami samazinātas. Kā zināms, globālā sasilšana visā pasaulē kļūst arvien spēcīgāka. Tātad, ko īsti nozīmē "globālā sasilšana" un kādi ir tās cēloņi un sekas? Turklāt, kādus pasākumus var veikt, lai risinātu šo globālo sasilšanu?
“Globālā sasilšana” attiecas uz ilgtermiņa vidējās temperatūras paaugstināšanos okeāna virsmas un sauszemes tuvumā visā Zemē. Tādas parādības kā iepriekš minētā rekordaugstā temperatūra ir cieši saistītas ar šo globālo sasilšanu. Citiem vārdiem sakot, pati klimata vide, kurā cilvēki dzīvo, pakāpeniski mainās.
Ilgu laiku ir veikti dažādi pētījumi par globālās sasilšanas cēloņiem, un ir izvirzītas daudzas perspektīvas. Šos cēloņus var plaši iedalīt dabiskos faktoros un antropogēnos faktoros, kas rodas cilvēka darbības rezultātā. Dabiskie faktori ietver Saules aktivitātes izmaiņas, vulkāniskās aktivitātes izmaiņas un Zemes ilgtermiņa klimata ciklus ar mainīgiem ledāju un starpledus laikmetu periodiem.
Pirmkārt, palielinoties Saules aktivitātei, var pieaugt Zemi sasniedzošās saules enerģijas daudzums, kas var zināmā mērā ietekmēt Zemes temperatūru. Saules plankumi ir viens no galvenajiem Saules aktivitātes intensitātes rādītājiem. Tā kā Saule ir Zemes pamatenerģijas avots, tās aktivitātes izmaiņas ietekmē arī Zemes vidi. Tomēr pašreizējā klimata zinātnē valda vispārējs uzskats, ka pēdējo desmitgažu laikā novēroto straujo globālo sasilšanu ir grūti izskaidrot tikai ar Saules aktivitāti.
Vulkāniskā aktivitāte var ietekmēt arī klimata pārmaiņas. Vulkāna izvirduma laikā atmosfērā izdalās ne tikai lava, bet arī smalki putekļi un vulkāniskie pelni; šīs daļiņas atstaro vai bloķē daļu saules gaismas, īslaicīgi pazeminot Zemes temperatūru. Iepriekš ir bijuši gadījumi, kad liela mēroga vulkāna izvirdumi būtiski ietekmēja klimatu, un vulkāniskās aktivitātes izmaiņas tiek pētītas arī kā viens no faktoriem, kas veicina dabisko klimata mainīgumu.
Svarīgs dabas faktors ir arī Zemes ilgtermiņa klimata cikli. Zemes orbītas trajektorija un aksiālais slīpums mainās pakāpeniski ļoti ilgos periodos, un šīs izmaiņas maina Zemes saņemtā saules starojuma sadalījumu. Serbu zinātnieks Milutins Milankovičs paskaidroja, ka mijiedarbība starp šīm orbītas trajektorijas, aksiālā slīpuma un precesijas izmaiņām noved pie atkārtotiem ledāju un starpledus laikmetu cikliem. Lai gan šādas dabiskas klimata izmaiņas patiešām pastāv, ir publicēti daudzi pētījumi, kas liecina, ka straujo temperatūras paaugstināšanos, kas pašlaik novērojama, nevar pilnībā izskaidrot tikai ar šiem ilgtermiņa dabiskajiem cikliem.
Tālāk, globālās sasilšanas antropogēnais cēlonis ir siltumnīcas efekta pastiprināšanās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu līmeņa paaugstināšanās dēļ. Pirmkārt, "siltumnīcas efekts" attiecas uz dabas parādību, kurā daļa no Saules saņemtās enerģijas tiek absorbēta atmosfērā esošajās siltumnīcas efektu izraisošajās gāzēs, nevis izplūst kosmosā, un pēc tam atkārtoti izstarota Zemes virsmas virzienā, tādējādi saglabājot Zemes temperatūru.
Saules izstarotajai gaismas enerģijai izejot cauri atmosfērai, daļa no tās tiek absorbēta atmosfērā, bet pārējā daļa sasniedz Zemes virsmu. Zemes virsma absorbē šo enerģiju un atkārtoti to izstaro siltumenerģijas un infrasarkanā starojuma veidā. Tomēr daļa no šīs enerģijas nevis izplūst tieši kosmosā, bet gan tiek absorbēta atmosfērā esošajās siltumnīcefekta gāzēs. Šeit minētās siltumnīcefekta gāzes ietver oglekļa dioksīdu, metānu, slāpekļa oksīdu, ūdens tvaikus, ozonu un dažādas fluorētas gāzes. Šīs siltumnīcefekta gāzes atkārtoti izstaro absorbēto siltumenerģiju atpakaļ uz Zemes virsmas un atmosfērā; šim procesam atkārtojoties, Zemes vidējā temperatūra tiek uzturēta nemainīga.
Patiesībā šis siltumnīcas efekts ir dabas parādība, kas ir būtiska dzīvībai uz Zemes. Bez tā Zemes vidējā temperatūra būtu daudz zemāka nekā mūsdienās, radot dzīvībai neviesmīlīgu vidi. Tomēr, ja siltumnīcas efekta gāzu koncentrācija cilvēka darbības dēļ pārmērīgi palielinās, siltumnīcas efekts pastiprinās līdz ārkārtējai pakāpei. Tā rezultātā Zemes vidējā temperatūra turpina paaugstināties, radot dažādas problēmas ekosistēmām un cilvēku sabiedrībai.
Kopš 19. gadsimta rūpnieciskās revolūcijas straujā rūpniecisko tehnoloģiju attīstība, tostarp tvaika dzinēju attīstība, ir ievērojami palielinājusi tādu fosilā kurināmā veidu kā ogles un nafta izmantošanu. Tā rezultātā fosilā kurināmā sadedzināšanas laikā sāka izdalīties liels daudzums dažādu siltumnīcefekta gāzu, tostarp oglekļa dioksīda. Turklāt metāna emisijas ir strauji pieaugušas lopkopības nozares izaugsmes un atkritumu pieauguma dēļ. Tikmēr tika atklāts, ka hlorfluorogļūdeņraži (CFC), kas kādreiz tika plaši izmantoti aukstumaģentos un aerosolos, ne tikai noārda ozona slāni, bet arī ir vielas, kas izraisa ļoti spēcīgu siltumnīcas efektu; līdz ar to to ražošana un izmantošana lielākajā daļā valstu tagad tiek pakāpeniski pārtraukta saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem. Tādējādi cilvēku rūpnieciskā darbība ir kļuvusi par galveno atmosfēras siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas ievērojamā pieauguma cēloni.
Turklāt, turpinoties industrializācijai, pilsētu attīstībai, plaša mēroga mežu izciršanai un mežu degradācijai, ir samazinājusies arī mežu platība, kas absorbē oglekļa dioksīdu. Lai gan oglekļa daudzums, ko daba var absorbēt, ir samazinājies, cilvēka darbības radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas turpina pieaugt; rezultātā Zemes vidējā temperatūra uzrāda skaidru augšupejošu tendenci salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Līdz ar šīm izmaiņām visā pasaulē arvien biežāk notiek dažādas ekstremālas laikapstākļu parādības, piemēram, karstuma viļņi, spēcīgas lietavas, sausums un meža ugunsgrēki.
Tādējādi mēs esam izpētījuši globālās sasilšanas cēloņus. Klimata zinātnieku aprindās pašlaik pastāv plaša vienprātība, ka siltumnīcefekta gāzes, kuru emisijas ir palielinājušās cilvēka darbības rezultātā, ir nozīmīgākais nesenās globālās sasilšanas cēlonis. Protams, klimatu ietekmē arī tādi dabiski faktori kā Saules aktivitāte, vulkānu aktivitāte un ilgtermiņa klimata cikli; tomēr pašreizējie pētījumi liecina, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugums cilvēka darbības rezultātā ir galvenais faktors, kas izskaidro straujo temperatūras paaugstināšanos, kas novērota pēdējo desmitgažu laikā.
Lai gan globālās sasilšanas cēloņu izpēte joprojām turpinās, gandrīz nav vienprātības par to, ka globālajai sasilšanai ir nopietna ietekme visā pasaulē. Globālās sasilšanas radītie postījumi ir ārkārtīgi plaši, un galvenās problēmas ir šādas.
Pirmkārt, tie ir cilvēku upurēšana un īpašuma bojājumi, ko izraisa ekstremālu laikapstākļu pastiprināšanās. Ekstrēmi laikapstākļi ir meteoroloģiskas parādības, kas ievērojami atšķiras no ilgtermiņa klimata vidējiem rādītājiem. Paaugstinoties Zemes vidējai temperatūrai, palielinās jūras ūdens iztvaikošanas ātrums, kā rezultātā atmosfērā palielinās ūdens tvaiku līmenis, kas savukārt palielina tādu spēcīgu laikapstākļu kā lietusgāzes, taifūni un viesuļvētras iespējamību. Turklāt klimata pārmaiņas ietekmē atmosfēras cirkulāciju, izraisot biežākus ekstremālus laikapstākļus, piemēram, karstuma viļņus, sausumu un spēcīgus aukstuma periodus.
Pēdējā laikā dažādos pasaules reģionos, tostarp Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidkorejā, ir turpinājušies rekordlieli karstuma viļņi, un strauji viens pēc otra notiek liela mēroga meža ugunsgrēki, ilgstoši sausuma periodi, spēcīgas lietavas un plūdi. 2003. gada Eiropas karstuma viļņa laikā dzīvību zaudēja desmitiem tūkstošu cilvēku, un kopš tā laika Eiropa ir piedzīvojusi rekordlielus karstuma viļņus 2022. un 2023. gadā. Austrālijā un Ziemeļamerikā ir atkārtoti lieli meža ugunsgrēki, savukārt Brazīlijā un daļā Āfrikas ir turpinājušies spēcīgi sausuma periodi. Tādēļ globālās sasilšanas izraisīti ekstremāli laikapstākļi, tostarp karstuma viļņi, sausuma periodi, plūdi un aukstuma periodi, nodara ievērojamu kaitējumu cilvēku dzīvībām un īpašumiem visā pasaulē.
Otra problēma izriet no ledāju kušanas un jūras līmeņa celšanās. Paaugstinoties Zemes vidējai temperatūrai, ledāji Arktikā, Antarktikā un kalnu reģionos strauji sarūk. Kad sauszemes ledāji kūst un ieplūst okeānā, jūras līmenis paaugstinās, pakļaujot zemas piekrastes zonas un salu valstis vēl lielākam plūdu riskam.
Patiesībā tādas zemienes valstis kā Tuvalu, Kiribati un Maldīvija saskaras ar nopietniem draudiem no jūras līmeņa celšanās, un dažos reģionos iedzīvotāju pārvietošana jau kļūst par realitāti.
Turklāt, ledājiem atkāpjoties, jūras virsmas temperatūras un sāļuma sadalījuma izmaiņas ietekmē okeāna straumes un atmosfēras cirkulāciju. Tas var kalpot kā faktors, kas vēl vairāk saasina iepriekš aprakstītos ekstremālos laikapstākļus. Samazinoties jūras ledum Arktikā un Antarktikā, strauji mainās tādu polāro sugu kā polārlāči, roņi un pingvīni dzīvotnes, un dažādām sugām draud izdzīvošana.
Treškārt, ir ekosistēmu iznīcināšana un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, ko izraisa klimata pārmaiņas. Arī tas ir abu iepriekš aprakstīto problēmu kombinētās ietekmes rezultāts. Globālā sasilšana ne tikai paaugstina Zemes vidējo temperatūru, bet arī maina atmosfēras cirkulācijas modeļus un ietekmē reģionālās nokrišņu un sezonālās izmaiņas. Turklāt, paaugstinot vidējo jūras virsmas temperatūru, tā izraisa arī lokālas izmaiņas jūras virsmas temperatūrā un sāļuma sadalījumā apgabalos, kur kūst ledāji, tādējādi būtiski ietekmējot jūras ekosistēmas.
Šīs vides pārmaiņas piespiež organismus, kas jau sen ir pielāgojušies specifiskai videi, mainīt savu dzīvesveidu, reprodukcijas modeļus un migrācijas ceļus. Ja pārmaiņu temps pārsniedz organismu pielāgošanās spēju, dažas sugas var izzust līdz izmiršanai vai pat pilnībā. Kā spilgti piemēri tiek minēti polārlāči, roņi un pingvīni, kā arī koraļļu rifi, kas ir jutīgi pret temperatūras izmaiņām.
Koraļļu rifi ir vitāli svarīgas ekosistēmas, kas nodrošina dzīvotni un barību neskaitāmiem jūras organismiem. Lai gan tie veido ļoti nelielu daļu no kopējās okeāna platības, tiek lēsts, ka aptuveni 25% no pasaules jūras dzīvības ir tieši vai netieši atkarīgi no koraļļu rifu ekosistēmām. Tādēļ, ja koraļļu rifu skaits strauji samazināsies, ķēdes reakcijā tiks ietekmēta no tiem atkarīgā daudzveidīgā jūras dzīvība. Galu galā konkrētas sugas samazināšanās vai izmiršana nav tikai šīs sugas problēma, bet gan nopietna problēma, kas var izjaukt visas ekosistēmas līdzsvaru. Citiem vārdiem sakot, globālo sasilšanu var uzskatīt par riska faktoru, kam ir būtiska ietekme uz Zemes ekosistēmu kopumā.
Tādējādi globālā sasilšana rada straujas pārmaiņas un krīzes ne tikai cilvēku sabiedrībā, bet arī visā Zemes ekosistēmā. Lai risinātu šīs problēmas, starptautiskā sabiedrība jau ilgstoši pieliek dažādas pūles. 1992. gadā tika pieņemta “Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC)”, kas izveidoja kopēju sistēmu valstīm visā pasaulē, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un reaģētu uz klimata pārmaiņām. Pēc tam, 1997. gadā, tika pieņemts “Kioto protokols”, kas uzliek siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas saistības galvenokārt noteiktām attīstītajām valstīm.
Tomēr starptautiskās sabiedrības pašreizējā reakcija uz klimata pārmaiņām ir pārsniegusi Kioto protokolu un tagad ir vērsta uz 2015. gadā pieņemto “Parīzes nolīgumu”. Parīzes nolīgums ir starptautisks līgums, kas pieprasa lielākajai daļai valstu noteikt brīvprātīgas nacionāli noteiktas iemaksas (NDC) un pastāvīgi tās stiprināt. Tajā ir arī noteikts kopīgs mērķis – saglabāt globālās vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2°C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un, ja iespējams, ierobežot to līdz 1.5°C.
Vienlaikus valstis visā pasaulē paplašina oglekļa emisiju kvotu tirdzniecības shēmas un oglekļa neitralitātes politiku, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, vienlaikus īstenojot politiku, kas uzlabo dabas oglekļa piesaistes spēju, izmantojot tādus pasākumus kā mežu atjaunošana un mitrāju saglabāšana. Turklāt, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā, tās aktīvi attīsta dažādas mazoglekļa enerģijas tehnoloģijas, tostarp saules, vēja, hidro, ģeotermālo un ūdeņraža enerģiju. Arī saistītās tehnoloģijas, piemēram, enerģijas uzkrāšanas sistēmas, elektriskie transportlīdzekļi un viedie tīkli, strauji attīstās un kļūst par svarīgiem instrumentiem cīņā pret klimata pārmaiņām.
Tomēr šajos centienos joprojām ir daudz izaicinājumu. Tā kā ekonomiskie apstākļi un rūpniecības struktūras dažādās valstīs atšķiras, arī siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas temps atšķiras; turklāt sadarbība bieži vien ir sarežģīta tādu faktoru dēļ kā ekonomikas izaugsme un pieaugošais enerģijas pieprasījums jaunattīstības valstīs, kā arī konfliktējošu interešu dēļ starptautiskajā sabiedrībā. Turklāt atjaunojamo energoresursu paplašināšana un pāreja uz mazoglekļa enerģijas sistēmu prasa ievērojamus laika un finanšu ieguldījumus, un ir jāpārvar daudzi tehniski izaicinājumi, piemēram, tīkla infrastruktūras attīstība un enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas. Tāpēc joprojām nav viena, skaidra risinājuma globālās sasilšanas problēmas risināšanai, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai starptautiskā sabiedrība, uzņēmumi un privātpersonas turpinātu sadarboties, pieliekot ilgstošas pūles.
Tādējādi mēs esam izpētījuši globālās sasilšanas definīciju, tās cēloņus un no tā izrietošās problēmas un risinājumus. Lai gan dabas faktori arī veicina klimata pārmaiņas, pašreizējā straujā globālā sasilšana lielā mērā tiek saistīta ar cilvēku rūpniecisko darbību un pieaugošajām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Turklāt globālajai sasilšanai ir tālejoša ietekme ne tikai uz cilvēku sabiedrību, bet arī uz globālo ekosistēmu, izraisot dažādas problēmas, piemēram, ekstremālus laikapstākļus, jūras līmeņa celšanos un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Lai risinātu šīs problēmas, starptautiskā sabiedrība nepārtraukti sadarbojas un īsteno dažādus pasākumus, piemēram, paplašinot videi draudzīgas enerģijas izmantošanu un pieņemot oglekļa neitrālu politiku. Tomēr, tā kā joprojām ir daudz izaicinājumu, kas jāpārvar, zinātnes un tehnoloģiju attīstība, starptautiskā sadarbība un visu sabiedrības locekļu pastāvīgi centieni joprojām būs izšķiroši uzdevumi, lai efektīvi reaģētu uz globālo sasilšanu.
